Meklēt

Puteklis

Spontānais aborts, jeb kā nenoasiņot līdz nāvei.

Sieviešu ķermeņi un grūtniecības ir dažādas, taču šeit tiks aprakstīts tikai viens, konkrēts scenārijs.

Iestājusies grūtniecība

Fakts, ka ir iestājusies grūtniecība bija pārsteigums, jo ginekoloģiskie parametri pēc ārstu teiktā, šādu stāvokli paredzēja radīt tikai ar stimulācijas palīdzību. Tā nu šis fakts tika uztverts kā likteņa brīnums – Visuma pirksts, ka kopā esam spēcīgāki nekā mums šķiet. Pēkšņi brīvo – bezbēdīgo putnu dzīve apstājas, tiek iegādātas sulu spiedes, tiek klepsēti vitamīni, lasīti žurnāli par zīdaiņiem – saraksts visticamāk ir nebeidzams.

Bez apčurājamajiem testiem, grūtniecības sākumā jau tika veiktas analīzes, lai sekotu līdzi svarīgākajiem rādījumiem – HCG (hormons, kas aug līdz ar grūtniecības attīstību), dzelzs, hemoglobīns utt. Rādījumi bija labi.

Bērniņa augšana apstājusies – tas ir miris

Ieņemšanas brīdis bija diezgan grūti nosakāms, tādēļ ap 8. nedēļu tiek apmeklēts dakteris un iestāšanās grūtniecības uzskaitē, lai sekotu kā auglis dzīvojas. Veicot sonogrāfiju daktere secināja, ka auglis ir ievērojami mazāks par olu kurā dzīvo, kas savukārt nozīmē, ka ir novirzes. Tika veiktas asins analīzes tanī pašā dienā un atkārtotās pēc divām dienām. Svarīgākais bija HCG rādītājs, kam šajās divās dienās bija strauji jāaug, kas savukārt nozīmētu, ka arī auglis aug. Analīžu rezultāti nebija pozitīvi, HCG skaitlis jau bija sācis samazināties. Konsultējoties ar dakteri tika secināts, ka auglis ir miris un jāgaida, kad organisms to iztīrīs no ķermeņa, jebšu sāksies spontānais aborts.

Lai cik pati sev un citiem liktos spēcīga, lai kā garīgi pilnveidojusies vai pragmatiski domājoša, šis ir tas brīdis, kad asaras izplūst ar pavadošām skaņām kā meksikāņu seriālos, kur aktierspēle – precīzāk PĀRspīle, sagādā viebumu sejā un roka sniedzas pārslēgt kanālu uz ko realitātei piesaistītāku. Te nu sākās neciešams gaidīšanas laiks. Neziņa kad sāksies asiņošana, cik spēcīga tā būs, kā pārplānot savas ikdienas aktivitātes, visu somu kabatās sakrāmētas higiēnas preces, katrs mazākais krampītis šķiet ir pirmā pazīme tam, ka brīdis ir pienācis, lai arī tas patiesībā ir tikai kefīra burbulis, kas ir apmetis kūleni ap kuņģa skābi.

Gaidīšanas laiks ieilga uz divām nedēļām, kurās topošais tēvs vēl cerēja, ka analīzes ir kļūdainas un vispār medicīna var ievērties atvilktnē, ko viņi vispār saprot. Savukārt es jau jutu, kā vēdera lejasdaļa atgūst lokanību un bikšu josta mazāk sāk spiest.

Ikdienas rūpes un darbi ļauj nostumt malā šo gaidīšanas faktu, kas ļoti atvieglo neredzamo akmeni, kas piesiets pie dvēseles velkas līdzi. Vienīgais faktors, kas vairākas reizes dienā atgādina ar pārmaiņām ķermenī ir seja, kuru klāj sāpīgas pumpas, pilnas ar limfu.

Pa dienu parādās nelielas velkošas sajūtas, – šis nav kefīrs. Atkārtota vizīte pie daktera, kur tiek veikta sonogrāfija. Ekrānā redzamais augļa attēls vairs nav pat ne tuvu tam, ko redzēju pirms divām nedēļām, vairs nav galviņas, nav ķermeņa aprises, ir tikai mazs, gaišs, izplūdis pleķis ekrānā – auglis jau ir sācis samazināties. Ķermenis tik ļoti negrib neko atdot, ka nēsā sevī mirušu augli jau divas nedēļas.

Daktera padoms atgādina vecās filmas, kurās atveidoti laiki, kad aborts bija aizliegts un to pagrīdē veica kundzītes, iesēdinot klienti karstā vannā un pasniedzot mājas vīnu.  Tiek arī nosprausts datums, līdz kuram ja nesākās asiņošana, tad ir jāvēršas slimnīcā uz tīrīšanu. Lielā mērā cienu dabas procesus un klusi ceru, ka viss tā arī notiks un varēs iztikt bez anestēzijas, zālēm un ķirurģisku instrumentu tuvošanās maniem dzimumorgāniem. Saprotams, ka zaudēt jau vairs nav ko, vakarā tiek atvērta vīna pudele cerībā, ka remdēs asaras un iesāks visa šī beigas.

Gaidītā spontānā aborta process

  1. diennakts

Nākamajā dienā seko visa haoss gan galvā, gan ķermenī. Jūtami grauž noraudātās acis, kājās stīvums no negulētās nakts, galva smaga, slikta dūša, dedzina kuņģi, emociju virpulis griežas. Periodiski savelkas krampji, kas pielīdzināmi vidēji smagām mēnešreizēm. Pēcpusdienā sākas viegla asiņošana – TAS brīdis ir pienācis, tikai nezināmā patiesība vēl ir priekšā. Ieslēdzas pašsaglabāšanās režīms – ārstnieciskais miegs.

  1. diennakts

Nākamā nakts un diena jau tiek pavadīta ar izteiktu krampju konvulsijām, mēnešreižu krampji var iet pastaigāties pa liedagu, šeit jau parādās sajūtas, kas vedina domāt par vagīnā ievietotu jaudīgu putekļsūcēju. Asiņošana gan atpaliek jaudā un vairāk atgādina mēnešreižu pēdējo dienu smērēšanos, – varētu pat teikt, ka sajaucot uz virtuves dēļa griežamo pārtikas produktu ar pirkstu, notiek ievērojami lielāka asiņošana.

  1. diennakts

Krampju viļņi gan ir kā uzbāzīgas pseidodraudzenes un paliek tik stipri, ka pieprasa izraut ķermeni no dziļā miega fāzes un atgādināt arī blakus guļošajam, ka šeit nu notiek lietas. Ap rītu šķiet, ka ar šo tas viss beigsies, asiņošana kļūst vēl mazāka par to, kas vispār no tās bija, bet pēcpusdienā jādodas jau ir gulties vannā, turot dušas klausuli zem nabas ar silta ūdens strūklu, jo tas šķietami palīdz pārvarēt sāpju viļņus, atslābinot muskuļus, līdzīgi kā pie smagām mēnešreizēm. Ah, un tie vaidi, atgriežamies pie meksikāņu seriālu pārspīlēto emociju aktierspēles, taču te tas ir – stiprās latviešu sievietes limits. Kaimiņi visticamāk domā, ka šajā dzīvoklī ir stipri pārspīlēti netradicionāla intīmā dzīve, kas dažādu iemeslu dēļ notiek vannas istabā, bet patiesībā ar to tam nav nekāda sakara, te notiek spontānais aborts.

Izteikti sāk plūst asinis līdz īsi pēc kārtējā sāpju viļņa izplūst gan svaigas asinis, gan asins receklis mazas saujas izmērā. Te sākas pirmā pārbīle, rodas nezināmas izcelsmes atlēta spējas un bezpalīdzīgi vaidošā, vārgā lēdija vannā var uzlekt uz tās malas vienā milisekundē. Satraukums, pārbīle, šoks, miljons domu – kas tas ir, vai tas ir auglis, vai tā ir akna, vai varu to ņemt rokās, vai nevajadzētu to ņemt rokās un pētīt (psiholoģisku iemeslu dēļ), vai tas aizsprostos kanalizāciju, vai vispār to drīkst noskalot kanalizācijā, vai tas ir jāapglabā, vai tas jāved uz pārbaudēm, vai vispār tajā asins receklī ir auglis? Nospļaujoties par psiholoģiskām traumām uzvar zinātkāre, veidojums tiek ņemts rokās un pētīts, kur iespējams iedomu, iespējams realitātē tiek saskatīta galva un ķermeņa, vairāk vardes kurkuļa aprises. Ar grūtu sirdi, negribīgi, tas aizskalojas kanalizācijā. Turpinās krampji, tek asinis, asinis, daudz asiņu, vēl vairāk asiņu. No vagīnas burtiski dzimst asins recekļi, saujas lielumā. No malas varētu šķist, ka ir noticis pašnāvības mēģinājums, vanna ir asinīs, tajā guļ kaila, asaraina sieviete, kas kļūdas pēc nav nomirusi, bet vārgi cilā plakstiņus un vaid. Detalizētāk šo asiņošanu varētu salīdzināt ar dārza ūdens šļūteni, kad to tin kopā, no tās brīžiem izšļācas ūdens, līdzīgi šajā spontānā aborta stāstā – krampis un sajūta ka tiek ar vakuumu izsūkta ne tikai vagīna, bet visa dzemde ar olnīcām, tad sāpes sāk atlaisties un izšļācas asinis ar vai bez asins recekļa. Kopā šajā vannas piegājienā spēju saskaitīt piecpadsmit līdz septiņpadsmit asins recekļus, kas aizsprostoja kanalizāciju. Karstā ūdens rēķins būs liels, jo vannā tika gulētas daudzas stundas, līdz šķietami asiņošana sāka samazināties.

Izkāpt no vannas un apslaucīties var nepaspēt, jo pirmais solis vannas istabas flīžu krāsas saglabāšanā ir higiēnas lietu ievadīšana. Nakts aizsegā tiek sagādāti biksīšu ieliktnīši, kas paredzēti senioriem urīna nesaturēšanas gadījumos. Par gultas vietu tiek lemts tuvāk labierīcībām ar modinātāju ik pēc 30-60min, higiēnas lietu nomaiņai. Ap rītu jau šķiet, ka asins plūdi sāk rimties un ir beigu sākuma fāze. Aiz muguras ir vairākas negulētas naktis, liels asins zudums, ķermenis noguris no sāpēm, nespēks, ēdiens neuzrunā. Ir jāatgūstas līdz jaunas darba nedēļas sākumam, tādēļ ieslēdzas atkal pašsaglabāšanās režīms – ārstnieciskais miegs.

  1. diennakts

Pēcpusdienā sākās otrais vilnis, ķermenis atkal ir vannā un atkal ir sāpju viļņi kopā ar svaigu asiņu un saujas lieluma recekļu šļācieniem. Ar aizdomām, ka iespējams nāksies braukt uz slimnīcu, tiek izmazgāti mati, bet tas arī ir viss, kam atliek spēka. Vēl ir tā cerība, ka tas viss drīz beigsies, gan jau tam tā ir jābūt, bet pārliecība par stiprās latvietes miesu un garu sāk strauji izplēnēt. Telefoniski konsultējoties ar dakteri saņemts rīkojums doties uz slimnīcu, jo šādi principā var noasiņot. Asiņošana brīžiem pastiprinās. Tiekot laukā no vannas, ļimstot kājām un tirpstot pakausim tiek izmazgāti zobi. Kamēr mediķi ir ceļā jau ir nepieciešams atsvaidzināt higiēnas lietas un te ir tas moments, kad saproti, vai nu slimnīca vai nu mirsti, jo nomainot higiēnas tamponu, nepaspēj apslaucīties un nomainīt ieliktnīti, kad tampons jau ir tik pilns, ka pats krīt laukā izšļācoties vēl kaudzei asiņu un recekļu. Asinis ir visur! Šeit saproti savu bezspēcību dabas priekšā.

Kā jau iepriekš tika definēts – šis spontānais aborts ir gaidīts. Gaidīts ne tādēļ, ka būtu plānots atteikties no pirmdzimtā, bet tādēļ, ka auglim attīstoties orgāniem, radās dabas novirzes un tas nomira. Mediķiem ir jāzina, ka šeit nav vairs stāsts tikai par spontānā aborta sākšanos, bet par noasiņošanas risku.

Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca – juceklis uzņemšanā, bet operatīvi aizšķiro uz attiecīgo nodaļu, kur tik pat operatīvi jau pārsēdina uz ginekoloģiskās sēdiekārtas, kas paredzēta tīrīšanas procedūrai.

Tas nekas, ka pārsēžoties saļimsti, jo esi uz samaņas zaudēšanas robežas un jūti kā no vagīnas izveļas kaudze ar asinīm. Mediķi nomierina, palīdz un uztur pozitīvu noskaņu, pieņemu, ka ja vien pacients nav neciešama, izlutināta uts.  Runājot tieši, ja tiek ķerts stress par to, ka asinis gāžas un šķīst, turklāt var notraipīt drēbes, apavus, grīdu un patiesībā visu, kas ir pusotra metra rādiusā, tad jāsaprot, ka tas mediķiem nav nekāds pārsteigums. Tas ir normāli, ja kaut kādai asins šļakatu kontrolēšanai pielieto senioru ieliktņus, kas vairāk līdzinās bērnu autiņiem un papildus vagīnas aizsprostam pielietots pats diženākais higiēnas tampons, kāds atrodams veikalu plauktos un ir ievietots tieši pirms izbraukšanas. Tas viss kopā rada sajūtu, ka esi vārtu sargs Rīgas Dinamo hokeja komandā, bet ar noslieci paģībt ieraugot lidojošu ripu savā virzienā un ģīboņa brīdī vēl apčurāties. Cilvēki dodoties turp arī ietinušies dvieļos, jo tas ir palicis kā vienīgais variants, lai neatkārtotu stāstu par Ansīti un Grietiņu, kuri dodoties mežā iezīmēja taku, pa kuru dodas, vai šajā gadījumā, lai nevajadzētu iezīmēt pilsētas kartē jaunu upi. Krampju viļņi – tie nebeidzas, tie vēl joprojām ir uzbāzīga pseidodraudzene – nu galīgi neciešama liekulība.

Guļot ginekoloģiskajā krēslā, tiek gaidīts anesteziologs, kurš jož no citas ēkas, veidojas saruna ar mediķiem, kuri smaidot sabar par kūtru pieteikumu neatliekamajai palīdzībai. Neesot jābūt dabas bērnam, kurš no asins zudumiem zaudē samaņu.

Lai arī tika meklēta informācija interneta dzīlēs par to, kā tas notiek, nekā vērtīgāka par calis.lv komentāriem īsti nav. Tāpat arī dakteris nespēj izstāstīt visus variantus, kā šis process var noritēt.

Šeit vairs nav stāsts par spontāno abortu kā tādu, bet par to, kā nenoasiņot. Šajā gadījumā ķermenis tik ļoti nevēlējās atdot augli, ka daļa no grūtniecības audiem bija saglabājusies dzemdē, kas savukārt radīja atkārtotu un ļoti stipru asiņošanu.

Ierodas anesteziologs, uz sejas parādās skābekļa maska, nemanot vēnā ieplūst vielas un pat nepaspējot pabeigt teikumu pamosties pēc 10-15 minūtēm turpat. Viss – grūtniecības vairs nav.

Atiešana no anestēzijas, kā nu kuram tas notiek. Šajā gadījumā rodas sajūtas, ka te ir nepareizā nodaļa, uz SPA kūri nebija plāns doties. Mediķi jūtami rūpējas par katru pacientu, cik ir viņu fiziskajos spēkos.

Esot jau palātā, sēžas mīkstumos tiek ielaistas zāles, kas palīdz dzemdei sarauties. Sāpju nav, krampju nav, putekļu sūcējs vagīnā ir izslēgts. Pāriet pāri gaitenim uz labierīcībām prasa tādu pašu jaudu, kā noskriet 10 km – sirds dauzās, elpa strauja, parādās sviedri uz pieres. Tāds uzskatāms brīdis, lai saprastu, cik elementārai funkcionalitātei to asiņu daudzums ir svarīgs. Iestājas naktsmiers, cik nu mierīgs sirdī un ķermeņa fiziskajā plānā tas ir iespējams. Lai arī palātā ir citi un mediķi šiverē cauru nakti aprūpējot pacientus, kam miegu traucē sāpes, piemeklē nolemtības, skumju un vientulības sajūta.

  1. diennakts

Pēc pāris miega stundām, durvīs atskan smaidīgs rīta sveiciens un azotē ieslidinās termometrs. Jāgatavojas uz sonogrāfiju, lai pārbaudītu vai viss ir kārtīgi iztīrīts, pēc kā tiek gatavota dokumentācija izrakstīšanai, pa ceļam tiek saņemta šprice sēžas mīkstumos, izņemta katetra un novadīta instruktāža par to ko drīkst, ko nedrīkst, ka mīlēšanās un higiēnas tamponu lietošana divas nedēļas nebūs lemta.

Jāsaka atklāti, ka attieksme šīs slimnīcas 25. nodaļā ir vairāk kā rūpīga un sirsnīga. Ja izslēdz iemeslu, kāpēc tur bija nepieciešams atrasties, tad atmiņas par mediķiem uzturēšanās laikā paliek ar siltu smaidu. Taču vienmēr jāatceras teiciens, “Ko sēsi, to pļausi.”.

Pārbraucot mājās, asins zudumi ir vēl jūtami dažas dienas. Kāpjot uz otro stāvu, pusē  nepieciešams apstāties, lai atgūtu elpu un normalizētu sirds ritmu. Mājas tīrība, ēdiena uzņemšana, pasaules notikumi ir pilnīgi neaktuāli. Ja nepieciešams atbildēt uz telefona ziņu, tad brīžiem atbildes ziņa paliek starp realitāti un sapni, jo nepabeidzot atbildes teikumu galvā, ieslēdzas režīms “hibernating”, jebšu aizmiedz.

Atkopšanās

Apakšbiksīšu un pakešu nelietotājām viss šis ir papildus neērts pasākums. Te iedomājamies savu pēdu, svaigu, tikko pēc pedikīra un otru pēdu ieliekam plastikāta maisiņā. Saprotams, ka šis ir process, kurā dzīst un tas plastikāta maisiņš uz kājas ir lai palīdzētu ārstēšanās procesam noritēt veiksmīgi, taču ar visu iepriekš pārdzīvoto, sievišķības sajūta iesprūda durvīs iznākot no pēdējās daktera vizītes.

Dzemdei pēc būtības turpinās saraušanās process. Labierīcību apmeklējumam līdzi nāk jauna pseidodraudzene – paranoja, ka izvelsies asins blāķis un izkritīs dzemde. Kliedēšu uzreiz šausmas – nē, tā nenotiek, tas ir tikai psiholoģisks triks, kas pāries. Ja ir ieradums iemigt guļot uz sāniem, tad tā tuvākās dienas nav opcija, jo sāk vilkt un liekas, ka dzemde sakritīsies, kā rauga mīkla uz vieniem sāniem. Vispār elegantu kustību atveidojumi vairāk izskatās pēc pansijas iemītnieku deju vakara. Asiņošana ir ļoti minimāla, taču drošības labad, tekalē uz labierīcībām pārliecināties kam ir taisnība sajūtu paranojai vai galvas smadzenēm.

Autora atkāpe

Raksts nav gatavots sadarbībā ar mediķiem, tādēļ šeit aprakstīto nav jāuztver, kā medicīniski korektu. Šī ir dalīšanās pieredzē ar cerību, ka kādai tas palīdzēs sagatavoties ne tikai mentāli un praktiski, bet arī sajust to robežu, kad nepieciešama mediķu palīdzība, respektīvi – nenoasiņot līdz nāvei.

Šis arī nav raksts kur nopelt dakteri, gluži pretēji, – nebūtu viņas, kura reaģē pat svētku vakarā uz ziņām, iespējams šī raksta nebūtu.

Stiprās latvietes gars un miesa var panest ledus peldes, aukstas naktis mežā ar ledainu ieroci pie sāniem, ķert gandarījumu no pārvarētiem šķēršļiem, kas par tiem ir kļuvuši tikai katra indivīda galvā, bet nevar iebiedēt dabas likumus kā pretinieku ar savu drosmi un saukli “es varu!”.

Ar cieņu, Puteklis!

Cilvēku latiņa

Augstlēkšanas latiņa, ko piemērojam salīdzinājumos ikdienā. Latiņa pēc būtības ir uzstādīta norma, kas vieglatlētam ir jāizpilda, lai korekti definētu viņa sniegumu. To pašu iedomu latiņu mēs ikdienā piemērojam skaitliskos, uzskatāmos brīžos, kā piemēram; noliesēt par 5 kilogramiem, noskriet 42 kilometru maratonu, nomainīt termostatu mazāk kā 20 minūtēs u.c.. Cik korekti “latiņas” mērījumu ir piemērot netaustāmām, nesaskaitāmām, abstraktām lietām, objektiem, situācijām un galu galā cilvēkiem? Ne reizi vien, esmu dzirdējusi sakām “Viņš/viņa atbilst/neatbilst manai latiņai.”. Svētā turbulence, kas pie velna ir “Tava latiņa”? Es negribētu mētāties ar apvainojumiem “Kas, Tu Dievs esi, lai tā teiktu?” vai “Paskaties uz sevi!”.

Mēs neesam ne labi, ne slikti – mēs visi esam pareizi. Katrs ejam savu dzīves ceļu, katrs savā plaknē, katram ir savi uzdevumi, katram sava pieeja uzdevumiem un katram mācība, kas jāiegūst no tā.

Kad sākam attiecināt “latiņas” mērījumu attiecībā uz cilvēkiem, pēkšņi manai behai izpūtēja gumija sakalst un izplūdes truba vibrācijā sāk drebelēt pret degvielas bāku. It kā ātrumu nemazina, bet reāli uzvelk nervu un gribas iebakstīt ar netīru papēdi, lai pretīgā skaņa izbeigtos.

Mēs visi, kas vazājamies pa zemes virsu, kam izdotas pases un dzimšanas apliecības, ne kripatu neesam spējīgi vēl pacelt tik augstu savu kāju, lai uzsēstos zirga seglos un tas nav vienīgais mūsu dvēseļu uzdevums, lai tiktu pāri fiziskajai “latiņai”.

Klīst runas, ka dvēselei ir 7 līmeņi, līdzīgi kā 7 klašu izglītības sistēma,-ja pa dzīvi esi nesekmīgs puņķu urbinātājs, paliec uz otru gadu. Kā tu tagad domā, kurš novērtēs konkrētās dvēseles sekmību? Ja, tev urķējoties laukā, no mammas dzemdes piešķīra personas kodu, vārdu un vēl bonusā iedeva špargalku ar uzrakstu “Dzimšanas apliecība”, esi ārpus žūrijas loka un šova ietvaros sēdi skatītāju vidū, kas pēc komandas plikšķina plaukstas un ūjina. Ja nesaprati, tad Nē, tu nebūsi šo “latiņu” vērtētājs, jo pats neesi spējīgs izšļupstēt savu vārdu bez aizķeršanās.

Ar “latiņu” uzstādīšanu cilvēku vērtējumos, mēs neapzinoties gribam aizpildīt mūsu tukšās vietas. Ja man trūkst drosmes, tad es blakus sev nolikšu baigi drosmīgo un viss būs kedā. Tā ir mana “latiņa” un kaut kādu gļēvu švanci man nevajag. Tagad es smejos un saku: “Jā, Juri, jo tu pats esi gļēvs lohs”.

Kad sākam saprast, ka uzstādot “latiņu” citos, mēs apzinām savus trūkumus, pārstājam meklēt princi baltā Mercedesā un noniecināt līdzcilvēkus, kuri nav nepareizi un kurus neesam tiesīgi mērīt nedz ar “latiņām”, nedz krūšu bļodiņu izmēriem.

Manas attiecības ar lielāko daļu cilvēkiem šobrīd ir: “Tev ir trūkumi, bet es ar tiem tīri smieklīgi sadzīvoju”. Jā, es pie viņu trūkumiem sāku sirsnīgi smiet. Jā, ar lielāko daļu, jo vēl joprojām ir mikro daļiņa pie kuras man ir jāstrādā. Un ne jau man ir jāpadara šie cilvēki labāki, bet jāpilnveido sevi, sadzīvē ar viņiem. Es ļoti priecājos pati par sevi, ka neuzvelkos par pieķēzīto virtuvi un vēl 5m3 no manas viesistabas, kad draugi cepa pīrāgus. Es novērtēju viņu vēlmi piepildīt manu Ziemassvētku vēlēšanos un kopā būšanu. Tas ka esmu tīrīga un pedantiska līdz ķiruga instrumentu komplektam, ir mana problēma – mana uztvere.

Reiz man priekšniece rakstīja tā: “Maini attieksmi pret lietām, kas tev traucē un tās pārtrauks tevi traucēt.”

Novēlu lai visiem, jaunā gada apņemšanās būtu pārtraukt salīdzināt, novērtēt un analizēt vienam otru, bet pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir un mīlēt viņu trūkumus, tad trūkumiem būs auglīga augsne pārdzimt skaistumā.

Putekļi

Putekļi ir sīkas, cietas minerālu vai organiskas izcelsmes materiālu daļiņas. Putekļu daļiņu izmēri var būt no mikrona daļām līdz 0,1 mm; tie atkarībā no izmēriem spēj ilgāku vai īsāku laiku noturēties gaisā. Gaisā esoši putekļi uzskatāmi par aerosola paveidu, kur dispersijas vide ir gaiss, bet dispersā fāze — cietās daļiņas. Stabilus aerosolus ar sevišķi sīkām daļiņām sauc par dūmiem. Atšķirībā no putekļiem, dūmu daļiņas var atrasties gaisā ļoti ilgi.

Lai ģimene kļūst kā draugi un draugi kā viena ģimene!

Ģimeni mēs apzināti neizvēlamies, taču draugus izvēlamies. Šoreiz, es nerunāšu par smalkākiem plāniem un vecāku izvēlēšanos.

Tā nu ir sagadījies, ka lielāko daļu sava brīvā laika, pavadu ar draugiem, nevis ar ģimeni. Mēs katrs sev apkārt pulcējam tos cilvēkus, ar kuriem mums ir labi. Kas aizpilda mūsu trūkstošās ailes dzīvē – kopā priecājamies, uzklausām, atbalstam, raudam un dusmojamies. Šajā gadījumā es runāju par īstajiem draugiem, kas vienmēr ir blakus, kas naktī pavada stundām ilgi nomodā, lai uzmundrinātu sagrautu sirdi. Draugi, tevi pieņem tādu, kāds Tu esi, jo arī viņi tevi izvēlējās.

Ģimene, mēs te piedzimām, kāds ieprecējās, kāds nāca komplektā. Liktenis mūs saliek, lai mēs tur tagad būtu, iemācītos viens otru cienīt, pieņemt, mīlēt bez nosacījuma un vispār, lai mēs par kaut ko padomātu, mainītu, censtos atkodēt dzīves doto rēbusu. Kas notiek tajā brīdī, kad ģimenē esi viens, kas to saprot? Vilšanās. Tu ceri un gaidi, kad ģimene tevi pieņems tādu, kāds tu esi, ar savām interesēm, dzīves vadlīnijām, uzskatiem un mērķiem. Neviens neuzspiež kolektīvi tamborēt, bet lai cik pēc vispār pieņemtajām normām, vectētiņi netamborē, viņš šajā hobijā ir jāatbalsta. Visam gan ir savas normas, ja vectētiņš sāks aizrauties ar mazgadīgu jauniešu porno biznesu, es padomāšu kaktā aiz video kameras, vai man pliķēt viņam pa plecu un teikt “Es iešu Tavas pēdās!”.

Tagad par Ziemassvētku diezgan patīkamo daļu, kas manā gadījumā pēdējos daudzus gadus ir lielā vilšanās daļa – dāvanu laiks. Mums katram savā galvā ir mazais neuzrakstītais dāvanu saraksts, ko mēs katrs ceram atrast zem eglītes. Gribu uzreiz uzsvērt, ka te nebūs kauciens par to, ka es gribēju E91, facelift, sarkanu, ar koiloveriem, 3.0 dīzeli, automātisko kārbu, viegli tonētiem logiem, jumta reliņiem, ādas recaro, apsildāmām taburetēm un Mpaciņu, bet man uzdāvināja E46 kupejas paklājiņus vai zeķes skriešanai, mļe. Jebkurš no tiem variantiem būtu baigi feins man, jo tās ir manas intereses un mana dzīve pamatā. Šajā gadījumā mans jautājums ir, cik mēs viens par otru zinām un domājam un cik mēs gribam zināt un pieņemt?

Es neturēšu ar abām rokām miroņa galvu zem ūdens, kliedzot kaimiņu Pēterim, ka bez manis neviens šajā ezerā nav. Mamma. Lielākajai daļai pasauliešu, šis ir cilvēks kas jūs mīl, lai kādus ķisenus būtu izvārtījuši pa dubļiem, vai ne? Nu protams, jā! Man te kaut kas, nav īsti līdz galam (kā wanabe drifteri saka) sagājis. Kad biju maza acu plikšķinātāja un skolā ēdu visus priekšmetus, ko lēja mutē, mana mamma jau bija izdomājusi, ka man ir jākļūst par ekonomisti, juristi vai žurnālisti, bonusā jāspēlē teniss, jāglezno un jāspēlē ģitāra. Atklāti sakot man tas viss interesē, bet ne tik ļoti kā spēkrati, spēja braukt ar visu, kas kustas, tehnika, mazliet armijas kā arī izdzīvošanas lietas un tādā garā. Mainstreams (lielums pasaulīgo, populistisko viedokļu) saka, ka tas nav dikti sievišķīgi un sievietes vispār pie auto stūres ir neprašas, – jā, jā visas! No tehnikas neko nejēdz un mežā pat stundu nevar izdzīvot. Viens no šiem pasauliešiem (ai, neizskaidroju šo jaunvārdu manā leksikā – cilvēks uz planētas Zeme, kas pieņem un popularizē uzskatus un ideoloģiju, ko iebaro viņam bez personīgā viedokļa) ir mana mamma. Vēl šodien viņa nespēj pieņemt manas intereses (jā labi, tās ir pārņēmušas manu dzīvi vairāk, nekā nagu lakas vannas istabā, bet tomēr..), kad stāstu par savām lietām, saka ka neinteresē un viņai vienalga, noniecina sakot, ka tas nav sievišķīgi, prognozē, kad es nekad neapprecēšos, jo neviens vīrietis man blakus nejutīsies pilnvērtīgs, jebkuru biznesa ideju, kas saistīta ar auto norok kā neizdevušos, jo redzi viens viņas paziņa bankrotēja. Es lēnām sāku neticēt sev.
Ja cilvēks, kuru mīlu visvairāk par visu pasaulē, nespēj pieņemt manu Es, stāsta man pilnas ausis, ka nebūs, – es sāku tam ticēt. Un tagad es to apjaušu. Kā no šīs situācijas iziet? Divi varianti – es to izstāstu mammai, viņa samierinās, visi esam priecīgi, es izveidoju sporta auto servisu un brīvajā laikā dzīvoju mežā ar pārējiem zemessargiem. Otrs variants, es izstāstu, viņa nesaprot, mēs sastrīdamies un es nebraucu pie mammas vairs nekad ciemos. Izeja balta vai melna, jo pelēks ir jau tagad. Teikšu atklāti, man ir bail vest šo sarunu ar pēdējo, no man esošajiem vecākiem, ja likme ir 50:50.

Ko es varu pateikt sev. Nepieļauj šādas kļūdas attiecībā uz savu ģimeni un bērniem, kuri kādreiz būs. Ziemassvētki ir tas kopā būšanas laiks, mierīgais un gaišais laiks, kad viss gada skrējiens ir apstājies un vismaz piespiedis atsākt domāt vienam par otru. Neskaties kas veikalā ir uz atlaidēm un kādu krāmu, kuru pēc tam jāmet ārā, šogad varētu kādam uzdāvināt. Fuck, nē! Lūdzu! Šis ir tas laiks, kad ir ar atvērtām acīm, jāpadomā par katru, mums tuvo cilvēku, viņa kaislībām un ikdienu. Kā sieva, kas naktī pārsteidz vīru ar pannu pa galvu, šis laiks mums liek apturēt dzīves dunu un pievērsties ģimenei.

Ne velti pieminēju draugus. Pavisam nejauši, 1. Ziemassvētkos sanāca draugu pasēdēšana. Mēs cepām pīrādziņus (tā daļa no Ziemassvētku kopā būšanas, ko mana ģimene Ziemassvētku vakarā izlaida), dzērām vīnu (jo man nebija jābrauc un varēju atpūsties), baudījām viens otra sabiedrību, izlamājāmies, izmīļojāmies, izsmējāmies. Viens no draugiem ieradās ar manu dzimšanas dienas dāvanu – es gada sākumā, krāsoju mandalas un teicu, ka gribētu arī ar otām ko pazīmēt, viņš to atcerējās. Es pēc ģimenes svētku vakariņām, bēdājos draugam, ka izpalika man tik svarīgā pīrāgu cepšana. Kāds šovakar ieradās manā virtuvē ar mīklu un speķi. Šie mazie ikdienas nieki, tas cik mēs viens otrā ieklausāmies, cik svarīgi mums ir vienam otrs – laime sastāv no maziem ikdienas niekiem.

Es novēlu, lai ģimene kļūst kā draugi un draugi kā viena ģimene! Priecīgus Ziemassvētkus!

Dzīve, kuru mēs gribam dzīvot

Lielākā daļa aktīvās sabiedrības, dienā velta noteiktu laiku pārlūkojot sociālo tīklu un citu interneta lapu jaunumus. Ikviens mēs skaidri redzam, ka viedtālruņu epidēmija izplatās kā mēris 14.gs. sākumā. Mēris gan iznīcināja ķermeni, atstājot saprātu.

Iznīcinot miljoniem cilvēku, apstājas ekonomika un jebkāda veida ikdienišķā saimnieciskā dzīve. Liec pie deniniem ieroci, izplati vīrusu vai spridzini sprāgstvielu pārpildītā metro stacijā, – iznīcinātas darba rokas, intelektuālais īpašums un pieredze. Nav diez ko izdevīgs pasākums.

Humānais masu pakļaušanas ierocis. Humāns, jo nenodara fiziskas sāpes, neiznīcina rūpnīcas, lielceļus – 3. pasaules karš. Lielākā daļa, no sociāli aktīvās sabiedrības ir kareivji, paši pat to nenojaušot. Kur tad ir pretinieks? Tepat! Mēs katrs karojam ar sevi. Sociālie tīkli un masu mediji baro mūs ar granulām, lai notrulinātos mūsu uztvere. Aitu baru taču ir vieglāk ganīt, nekā inženiertehniskos studentus.

19.gs. sākumā, Čarlzs Dārvins mums ielika aizmetni par evolūciju. Izklausās labi, mēs pielāgojamies esošajai situācijai, no paaudzes paaudzē, taču ir lietas, ko mūsu cietais disks vairs nespēj paturēt atmiņā – Visuma/Dabas/Dzīves pamatlikumi. Mūsu izpratne par evolūciju, ir mūsu pašu ierocis pret sevi.

Personu evolūcija sociālos tīklos. Ak, cik mēs esam attīstīti. Nepieceļot dibenu no ērtā dīvāna, savā viedtālrunī, spējam radīt veiksminieka iespaidu. Vien pāris klikšķi un esi tas, kas vienmēr gribējis būt, citu acīs. Te notiek pirmais īssavienojums. Pats sevī taču saproti, ka tas viss ir truša mēsli?! Haotiski izkaisīti pa viesistabu un saldeni sūdainā smaka, sarieš siekalu dziedzerus līdz gribas vemt. Tā, lai nejustos vientuļi, arī man šī smaka izraisa rīstīšanos, bet es pieklājīgi aizturu elpu un meklēju iespēju iziet no telpas un kakātāja sabiedrības. Tie, kam iesnas ir hroniskas, redz tikai jauki pūkaino truša ļipiņu un priecājas sitot plaukstas.

Mēs sevi salīdzinām ar trušu mēslu veiksminiekiem un tiecamies pēc tā, ko mums liek redzēt – truša ļipiņu. Mēs aizmirstam pamatlikumu, ka sevi nedrīkst pielīdzināt, kopēt un kā savādāk atdarināt citu cilvēku dzīvei. Mums katram ir sava bļodiņa, kurā ir mūsu gardums un katram sava karotīte, ar ko to ēst.

“Es gribu tetovējumu, es braukšu ar moci, es nofotografējos pie sporta auto, es eju uz koncertu, mans draugs brauc driftā, es ēdu suši, es smēķēju marihuānu, es dalos ar Dieviete.lv citātiem, es eju uz klubu, es ēdu skaistu ēdienu, man Insta ir bilde ar savilktām lūpām un push-up krūšturi…” – standarta nenobrieduša prāta starta paka, kas turpina notrulināt puņķaino dārzeni pie monitorā atvērtās Facebook lapas, kā arī pārējā diennakts daļā.

Vieglāk dzīvot protams ir tad, kad Tavā vietā domā kāds cits. Cits pasaka, kas ir trendīgi, cits rada ilūziju, ka tas ir vajadzīgs, cits rosina domāt, ka visiem pārējiem tas patīk.

Mēs skrienam pēc trenda, pēc citu atzinības, like, share, woow, Tu esi seksīga, ieknieb dibenā, pačamdi pupus, match Tinderī…un nejūtamies laimīgi. Vai pēc 20 gadiem, mēs sev varēsim uzsist uz pleca un pateikt “Malacis, šis bija vērtīgs darbs. Tieši šis supermatch ir vislabākais.”? Jo īpaši, apzinoties, ka sociālajos tīklos patērējam vairākas stundas nedēļā, neiegūstot neko vairāk par truli nosistu laiku, sagrautu pašapziņu, aizmirstot novērtēt to, kas mums ir, bet izrullējot sarakstu “Kas nav man, bet ir viņam”.

Pasēdi klusumā. Pasēdi tur nedēļu. Norauj podā iphone, atdod klēpju datoru omei, pasēdi ar sevi. Kas Tu esi? Tu sevi pazīsti? Tu pats zini, ko dzīvē vēlies, bez tā ko vēlas citi un bez tā, kas ir citiem un Tev vajag, jo citiem ir? Kas nu? Pieliki palagus, jo domā, ka spokojas? Nē, tas nav spoks, tas nav mirušā opja rēgs, tā ir Tava iekšējā balss.

Attīsties garīgi, nevis vairo laicīgo mantu. Saviem bērniem Tu neatstāsi mantojumā Iphone 7 vai 1000 Like Instagram profilā.

Create a free website or blog at WordPress.com.

Up ↑